Zinātniskā darba autore: Andželina Antone, neiroplastikas un psihosomātikas speciāliste, Neuromatrix Harmony System autore

Anotācija

Šis darbs aplūko strukturētā ūdens parādību un tā potenciālo ietekmi uz cilvēka organismu, balstoties uz neirozinātnes un biofizikas principiem. Tiek analizēta ūdens spēja veidot molekulāros klasterus, kas funkcionē kā informācijas nesēji, un šīs īpašības nozīme šūnu homeostāzes uzturēšanā. Darbā vienkāršotā, bet zinātniski korektā valodā tiek apskatīti sarežģīti jēdzieni, kas saistīti ar ūdens strukturēšanu un tā iedarbību uz fizioloģiskajiem procesiem, tostarp tā spēju mazināt galvassāpes un uzlabot psihoemocionālo stāvokli. Darba noslēgumā ir pievienotas atsauces uz zinātniskiem avotiem padziļinātai izpētei.

Ievads

Vēsturiskie un reliģiskie naratīvi par ūdens pārvērtību spējām, piemēram, leģenda par ūdens pārvēršanu vīnā, mūsdienu zinātnes skatījumā iegūst jaunu interpretāciju. Lai gan ķīmiskais sastāvs (H₂O) paliek nemainīgs, ir iespējams modificēt ūdens fizikālās īpašības un informatīvo struktūru tiktāl, ka tas izraisa izmainītas sensorās un neiroloģiskās reakcijas, piemēram, reibumam līdzīgu stāvokli vai garšas īpašību maiņu. Personīgajā praksē, strādājot ar pacientiem, esmu novērojusi, ka, apstrādājot ūdeni ar mērķtiecīgu informāciju, tam ir iespējams piešķirt specifiskas, terapeitiskas īpašības, piemēram, sāpes remdējošu efektu. Šī parādība, kas balstās uz ūdens spēju “atcerēties” un pārnest informāciju, ir Neuromatrix Harmony System izstrādāto metožu pamatā.

  1. sadaļa. Ūdens loma organisma homeostāzē un informācijas pārnesē

Šajā sadaļā tiek analizēts:

  • cilvēka organisma iekšējās šķidrās vides jeb “iekšējā okeāna” koncepts;
  • dehidratācijas cēloņi un tās fizioloģiskās sekas;
  • profilaktiski pasākumi organisma optimālas hidratācijas uzturēšanai;
  • strukturēta (“dzīvā”) un nestrukturēta (“nedzīvā”) ūdens atšķirības.

Dzīvība uz Zemes, kas veidojusies no Saules matērijas, sākotnēji radās okeānā. Pirmie dzīvie organismi — olbaltumvielu molekulas — attīstījās ūdens vidē, kas bija bagātināta ar 52 dažādiem minerāliem no vulkāniskās darbības. Cilvēka starpšūnu šķidrums pēc sava minerālu sastāva un proporcijām ir praktiski identisks okeāna ūdenim, veidojot mūsu “iekšējo okeānu”.

Organisma homeostāze jeb iekšējās vides pastāvīgums ir dzīvībai svarīgs process. Ja ar uzturu netiek uzņemts pietiekams daudzums minerālvielu, organisms tos iegūst no savām rezervēm — kauliem, zobiem un citiem orgāniem, kas ilgtermiņā izraisa tādas patoloģijas kā osteoporozi, artrozi un kariesu.

Ūdens veido aptuveni 90% no smadzeņu masas, kas norāda uz tā fundamentālo lomu ne tikai bioķīmiskajos, bet arī informācijas uzglabāšanas procesos. Var izvirzīt hipotēzi, ka ūdens struktūras veido pamatu atmiņai, kas pārsniedz neironu tīklu funkcijas, un glabā informāciju ne tikai par indivīda, bet arī par planētas evolūcijas vēsturi, ko varētu saistīt ar kolektīvās zemapziņas konceptu. Arī citos orgānos ūdens īpatsvars ir no 50% līdz 90%.

Cilvēka novecošanās process ir tieši saistīts ar pakāpenisku ūdens zudumu organismā – hronisku dehidratāciju. Jaundzimušā organismā ūdens sastāda 90%, brieduma gados sievietēm šis rādītājs ir 50–60%, bet vīriešiem – līdz 70%. Ar vecumu šis īpatsvars samazinās, izraisot ne tikai redzamas izmaiņas, piemēram, grumbas, bet arī iekšējo orgānu funkcionālās kapacitātes samazināšanos. Novecošanās ātrums ir individuāls, taču zinātniskie pētījumi liecina, ka, uzturot optimālu hidratācijas līmeni, cilvēka dzīves ilgums varētu sasniegt 120–150 gadus.

Dehidratācija ir būtisks faktors daudzu slimību attīstībā, īpaši saistībā ar arteriālā asinsspiediena regulācijas traucējumiem, kuņģa čūlu, diabētu, hiperholesterinēmiju, stenokardiju un cefalģiju (galvassāpēm). Akūtu galvassāpju gadījumā ieteicams vispirms izdzert glāzi ūdens, nevis lietot farmakoloģiskus pretsāpju līdzekļus. Ūdens deficīta apstākļos homeostāzes mehānismi prioritāri nodrošina ar ūdeni vitāli svarīgus orgānus, piemēram, smadzenes, kamēr citi orgāni, piemēram, muskuļi, āda un locītavas, cieš no dehidratācijas un toksīnu uzkrāšanās. Hroniskas dehidratācijas klīniskās pazīmes ietver asinsspiediena problēmas, dedzināšanu kuņģī, locītavu un muguras sāpes, kolītu un astmu. Risinājums ir adekvāta ūdens uzņemšana.

Ūdens atmiņa un strukturēšana

Ūdens strukturēšana ir process, kurā tiek mainīts nevis tā ķīmiskais sastāvs (H₂O), bet gan molekulu telpiskais izvietojums. Ūdens molekulas spēj apvienoties sakārtotās grupās, ko dēvē par šķidrajiem kristāliem jeb klasteriem. Šie klasteri funkcionē kā informācijas glabāšanas vienības. Vienā šādā klasterī var atrasties līdz pat 440 000 informatīvo paneļu, padarot ūdeni par sarežģītu dabisku informācijas nesēju. Lai gan ūdens molekulas atrodas pastāvīgā haotiskā (Brauna) kustībā, klasteru struktūra saglabājas stabila, tādējādi uzglabājot informāciju.

Novietojot ūdeni uz Neuromatrix paliktņa, tā kristāliskā struktūra uztver un saglabā tajā ietverto informāciju – vēstījumu par veselību, mieru un labklājību. Lietojot šādu ūdeni, organisma iekšējais šķidrums pārņem šo strukturēto informāciju. Strukturēta ūdens iedarbība notiek divos veidos:

  1. caur garšas receptoriem uz mēles, nosūtot neiroloģisku signālu smadzenēm;
  2. tiešā biofizikālā ceļā, pateicoties ūdens un organisma biomolekulu π elektroniem, kad uzņemtais strukturētais ūdens turpina strukturēt arī ķermeņa šķidrumus.

Dzīvnieki instinktīvi atpazīst un izvēlas strukturētu (“dzīvu”) ūdeni, kamēr cilvēks šo spēju lielā mērā ir zaudējis. Strukturēta ūdens klātbūtni var noteikt, novērojot tā piliena virsmas spraigumu mikroskopā (tam ir harmoniska, lokveida forma), vai testējot ar roku, ar kuru var sajust smalku enerģētisku lauku (strāvojumu, blīvumu), ko rada ar skābekli piesātināts ūdens. Šī parādība ir saistīta ar faktu, ka “dzīvs” ūdens ir piesātināts ar skābekli, kas pat istabas temperatūrā atrodas “degšanas” stāvoklī, kas nav redzama, bet ir nosakāma ar jutīgu aparatūru vai sensoro uztveri. Eksperimenti ir parādījuši, ka ūdens klātbūtne ir nepieciešama pat degvielas degšanai. Pievienojot dīzeļdegvielai strukturētu ūdeni, transportlīdzekļa jauda palielinās par 5%, bet degvielas ekonomija – par 20%. Vārot ūdeni, tas zaudē skābekli un savu dabisko struktūru.

Strukturēta ūdens lietošana var uzlabot farmakoloģisko preparātu un vitamīnu efektivitāti, kā arī veicināt augu augšanu dārzkopībā, jo tas efektīvāk transportē barības vielas.

Zinātnisks eksperiments demonstrēja, ka pacientam ar salipušiem eritrocītiem (kas liecināja par enerģētiskā lādiņa zudumu un nopietnām veselības problēmām) jau pēc 12 minūtēm pēc strukturēta ūdens iedzeršanas asins aina normalizējās. Tas apstiprina, ka daudzu slimību cēlonis var būt nestrukturēta (“nedzīva”) ūdens lietošana un strukturēts ūdens var kalpot gan kā profilakses, gan terapijas līdzeklis. Klīniskie novērojumi liecina par asinsspiediena normalizēšanos, miega kvalitātes uzlabošanos un galvassāpju mazināšanos pēc strukturēta ūdens lietošanas.

Mēle kā viena no senākajām sensorajām sistēmām ir bagātīgi inervēta. Tā satur desmitiem tūkstošu nervu šķiedru (no 26 000 līdz 76 000), kas ir tieši saistītas ar smadzeņu stumbru – centru, kas regulē kustības, līdzsvaru, miegu, elpošanu, sirdsdarbību un citas dzīvībai svarīgas funkcijas. Tādējādi signāli no mēles var vienlaikus aktivizēt plašus smadzeņu apgabalus. Smadzeņu stumbrā sākas arī klejotājnervs (nervus vagus), kas ir parasimpātiskās nervu sistēmas galvenais nervs un regulē visu iekšējo orgānu darbību.

Pasaules okeāna ūdens tiek uzskatīts par globālu informācijas krātuvi. Mūsdienu zinātne biosfēru aplūko arī kā noosfēru – domu sfēru. Negatīvas cilvēces domformas piesārņo planētas ūdeni, mainot tā struktūru un padarot to kaitīgu. Ūdens struktūru negatīvi ietekmē elektromagnētiskais starojums (no televizoriem, datoriem, mobilajiem tālruņiem), kā arī disharmoniska mūzika un negatīvi vārdi. Savukārt to pozitīvi ietekmē harmoniskas skaņas, klasiskā mūzika, pozitīvi vizuālie tēli un labi vārdi. Piemēram, vārds “paldies”, izteikts dažādās valodās, konsekventi veido skaistus, simetriskus ūdens kristālus.

Ūdens “atceras” arī vielas, ar kurām tas bijis saskarē. Eksperimentā Vācijā destilēts ūdens, no kura tika atdalīti smagie metāli, joprojām uzrādīja šo metālu vibrācijas frekvenci (1,8 Hz), kas ir identiska arī vēža šūnu vibrācijas frekvencei. Citā eksperimentā ūdens, kurā iekrita hermētiski noslēgta kapsula ar indi, nemainīja savu ķīmisko sastāvu, bet pārņēma indes informatīvo struktūru un kļuva toksisks. Šis princips tiek izmantots homeopātijā, piemēram, Baha ziedu terapijā, kur ūdens pārņem ārstniecības augu informatīvo nospiedumu. Neuromatrix ūdens paliktņi nodod ūdenim dziedniecisku informāciju par atslābinājumu, mieru, prieku un veselību.

Strukturēšanai ieteicams izmantot caurspīdīgas stikla glāzes, savukārt ilgstoša sudraba trauku lietošana nav vēlama, jo var pārmērīgi dezinficēt organismu un kaitēt zarnu mikrobiomam. Uzmanības veltīšana ūdens strukturēšanas procesam pati par sevi ir terapeitisks akts, kas veicina neiroplastiskus procesus smadzenēs un paātrina veselības atgūšanu.

  1. sadaļa. Dehidratācija, novecošanās un optimāla ūdens lietošana

Šajā sadaļā tiek apskatīts:

  • slāpju sajūtas zušanas mehānisms;
  • dehidratācijas loma novecošanās procesā;
  • ieteicamais diennaktī patērējamā ūdens daudzums.

Slāpju sajūta, kas ir dabisks organisma signālmehānisms par nepieciešamību uzņemt šķidrumu, mūsdienu sabiedrībā bieži zūd jau bērnībā. Zīdaiņa raudāšana bieži tiek nepareizi interpretēta kā izsalkums, un, pārejot uz cieto barību, nepieciešamais ūdens daudzums netiek adekvāti palielināts. Turklāt tīra ūdens vietā bērniem bieži tiek piedāvāti saldināti dzērieni, kā rezultātā neattīstās garšas izjūta pret tīru ūdeni un izzūd dabiskā slāpju sajūta.

Kā minēts iepriekš, hronisks ūdens trūkums izraisa toksīnu uzkrāšanos un slimību attīstību orgānos, kas nesaņem pietiekamu hidratāciju. Pirmie cieš muskuļi, āda, locītavas, acis un gremošanas trakta gļotāda.

Novecošanās ir tieši saistīta ar pakāpenisku ūdens zaudēšanu organismā – no 90% zīdaiņa vecumā līdz mazāk par 50% vecumdienās. Zinātnieki uzskata, ka, uzturot optimālu hidratācijas līmeni, cilvēks varētu dzīvot ievērojami ilgāk un veselīgāk. Klasiskais eksperiments ar vistas sirdi, kas sārmainā šķīdumā tika uzturēta dzīva 28 gadus, demonstrē, ka šūnas var dzīvot teju mūžīgi, ja tiek nodrošināta pastāvīga barības vielu piegāde un vielmaiņas produktu izvadīšana. Lai to panāktu, organisms ir regulāri “jāskalo” ar kvalitatīvu, strukturētu ūdeni.

Ūdens ir ne tikai šķīdinātājs, bet arī galvenais uzturvielu transportētājs uz šūnām un vielmaiņas atkritumproduktu izvadītājs. Strukturēts ūdens šos procesus veic daudz efektīvāk. Ir svarīgi uzturā lietot arī produktus ar augstu ūdens saturu – augļus, dārzeņus un diedzētus graudus, kam būtu jāsastāda vismaz 70% no kopējā uztura apjoma (apmēram 5 porcijas dienā).

Pieaudzis cilvēks diennaktī zaudē apmēram 2,5–3 litrus ūdens (caur ādu, elpošanu, urīnu un izkārnījumiem), un šis daudzums ir jāatjauno. Apmēram 0,5–1 litru mēs uzņemam ar pārtiku, tātad papildus jāizdzer apmēram 2 litri (8 glāzes) tīra ūdens dienā. Palielināts ūdens daudzums nepieciešams pie paaugstinātas temperatūras, intensīvas fiziskas slodzes (līdz 1-2 litriem stundā) un nierakmeņu profilaksei vai ārstēšanai.

Lai nodrošinātu organisma iekšējās vides plūsmu un limfātiskās sistēmas darbību, kas izvada toksīnus, ir nepieciešama ne tikai pietiekama ūdens lietošana, bet arī regulāras fiziskās aktivitātes un dziļa elpošana.

Ķīmiskais piesārņojums un ūdens kvalitātes parametri

Krāna ūdens bieži satur ķīmiskas vielas, kas saskaņā ar statistiku var paaugstināt onkoloģisko slimību risku par 93%. Šīs vielas var izraisīt aterosklerozi, sirds slimības un dažāda veida vēzi. Ķimikālijas organismā nonāk ne tikai dzerot, bet arī caur ādu un elpceļiem, mazgājoties dušā vai peldoties baseinā.

Efektīvākais veids, kā attīrīt ūdeni no ķīmiskām vielām, ir ogles filtri. Tomēr jāatceras, ka pat pēc filtrēšanas ūdens saglabā informatīvo “atmiņu” par kaitīgajām vielām. Tāpēc pēc jebkuras mehāniskas vai ķīmiskas attīrīšanas ūdens obligāti ir jāstrukturē, lai dzēstu negatīvo informāciju.

Papildus ķīmiskajai tīrībai, jāpievērš uzmanība šādiem ūdens parametriem:

  • Virsmas spraigums: Krāna ūdens virsmas spraigums ir aptuveni 73 din/cm, kamēr vesela cilvēka iekšējā šķidruma – tikai 43 din/cm. Organismam jāpatērē daudz enerģijas, lai samazinātu šo spraigumu. Strukturētam ūdenim šis rādītājs ir tuvāks organisma normai (43–68 din/cm).
  • Elektrolīti: Ūdenim jāsatur minerālvielas (elektrolīti), kas pārnes bioenerģētisko informāciju un uztur pH līdzsvaru. Destilēta vai demineralizēta ūdens lietošana ir kaitīga, jo tas izskalo no organisma minerālus un vājina elektrolītu sastāvu.
  • pH līmenis: Optimālais dzeramā ūdens pH līmenis ir viegli sārmains, 7,2–7,5, kas atbilst organisma iekšējās vides pH (izņemot kuņģa sulu). Šāds pH līmenis asinīs nodrošina labāku skābekļa transportu. Limonādēm, gāzētiem dzērieniem (pH 2,5–3,2) un pat sulām (pH 2–4) ir ļoti skāba vide. Lai neitralizētu vienu glāzi limonādes, jāizdzer vismaz 3 glāzes ūdens. Kafijas un tējas pH ir ap 5–6. 1931. gadā Oto Varburgs saņēma Nobela prēmiju, pierādot, ka hronisks skābekļa trūkums šūnās (ko izraisa skāba vide) ir viens no vēža rašanās cēloņiem.
  1. sadaļa. Krāsu un enerģijas ietekme uz ūdens struktūru

Šajā sadaļā:

  • krāsu terapijas zinātniskais pamatojums;
  • ūdens enerģētiskais potenciāls un tā nozīme;
  • bioenerģētiskās informācijas pārneses mehānisms.

Krāsa ir noteikta garuma un frekvences elektromagnētiskais vilnis, tātad – enerģija. Tās iedarbība nav tikai psiholoģiska. Zinātniski pierādīts, ka krāsas iedarbojas uz fizioloģiju neatkarīgi no redzes – piemēram, sarkanā krāsa visiem cilvēkiem paaugstina asinsspiedienu, bet zilā – pazemina. Gaismas vibrācijas organismā nonāk caur acīm, kur impulss sadalās: viens ceļo uz redzes centru, otrs – uz hipotalāmu, kas regulē visu organismu. Epifīze (čiekurdziedzeris) pārvērš gaismas informāciju neiroķīmiskos signālos un hormonos, kas ietekmē konkrētus orgānus. Arī āda spēj uztvert krāsu vibrācijas caur nervu receptoriem.

Ūdens kā biodators “redz” krāsas, uztver to vibrācijas un saglabā šo informāciju savos klasteros. Dzerot šādu ūdeni, organisms pārņem tajā ierakstīto dziedniecisko informāciju un aktivizē atveseļošanās procesus. Novērojumi liecina, ka strukturēts ūdens var ātri mazināt sāpes un apsārtumu, piemēram, pēc ādas applaucēšanas.

Lai ūdens sniegtu enerģiju, tā enerģētiskajam potenciālam jābūt augstākam par cilvēka organisma potenciālu. Ja vesela cilvēka potenciāls ir 100%, tad kalnu avotu ūdenim tas ir 130%. Savukārt krāna vai pudeļu ūdens potenciāls bieži ir zemāks, un, to dzerot, organisms atdod savu enerģiju ūdenim, nevis saņem to. Tas izraisa nogurumu un nepatiku pret ūdens dzeršanu.

Bioenerģētiskās informācijas apmaiņa starp strukturēto ūdeni (donoru) un organisma biomolekulām (akceptoru) notiek, pateicoties π elektroniem. Šie “dzīvības elektroni” veido vienotus elektronu “mākoņus”, kas spēj migrēt starp molekulām, pārnesot enerģiju un informāciju. Šis process ir šūnu dzīvības pamatā.

Cilvēka organismam piemīt milzīgas rezerves un dublējoši mehānismi, taču slimības un priekšlaicīga novecošanās rodas enerģijas deficīta dēļ. Hormonālā sistēma kalpo kā starpnieks starp enerģiju un ķermeni. Ja enerģijas nepietiek, organisms sāk funkcionēt, tikai balstoties uz ķermeņa resursiem, kas nav pietiekami pilnvērtīgai dzīvei. Eksperiments ar varžu ikriem, kas attīstījās ideālos apstākļos, bet enerģētiskā izolācijā, un izveidojās par kroplīgiem indivīdiem, pierāda, ka ideāla vide nevar aizstāt enerģiju. Mūsdienu cilvēks ir līdzīgi izolēts no dabiskās Visuma enerģijas negatīvās noosfēras dēļ, ko veido bailes, naids un citas negatīvas emocijas. Tāpēc ir dzīvībai svarīgi apzināti uzņemt enerģiju, strukturējot ūdeni un pārtiku.

  1. sadaļa. Praktiski ieteikumi un dzērienu analīze

Šajā sadaļā tiek aplūkots:

  • iespēja strukturēt citus dzērienus;
  • strukturētā ūdens uzglabāšanas metodes;
  • dažādu dzērienu ietekme uz veselību;
  • ūdens lietošana ēdienreižu laikā.

Gāzētu ūdeni nav ieteicams strukturēt uz Neuromatrix paliktņa, jo gāzes burbuļu kustība traucē noturīgas struktūras izveidošanos. Vārot strukturētu ūdeni, tā dziednieciskā struktūra tiek izjaukta un tas zaudē skābekli. Citu dzērienu, piemēram, tējas vai kafijas, strukturēšana ir daļēji efektīva, jo to krāsa un necaurspīdīgums traucē pilnībā uztvert Neuromatrix krāsu kodus. Tomēr, pievienojot pat nelielu daudzumu (piemēram, tējkaroti) strukturēta ūdens jebkuram citam dzērienam, tas, pateicoties enerģijas un informācijas pārneses principam, pārņems daļu no tā struktūras un enerģētiskā potenciāla.

Lai saglabātu strukturētā ūdens īpašības, to ieteicams uzglabāt tērauda traukos, kas bloķē ārējās vides informatīvo ietekmi. Neuromatrix tērauda pudele ne tikai saglabā ūdens struktūru, bet arī papildus iedarbojas uz lietotāju caur krāsu kodiem, kas tiek uztverti gan vizuāli, gan caur ādas receptoriem, turot pudeli rokā. Krāsu kodus var kombinēt, piemēram, atslābinošos (“Miers”, “Atslābinājums”) ar neitrāliem/līdzsvarojošiem (“Veselība”, “Drošība”).

Dzērienu analīze:

  • Kafija: Mērens kafijas patēriņš (3–5 tases dienā) ir saistīts ar samazinātu sirds un asinsvadu slimību, insulta un Alcheimera slimības risku. Espreso kafija satur daudz antioksidantu un mazāk kofeīna nekā citi pagatavošanas veidi. Pretēji izplatītam uzskatam, epidemioloģiskie pētījumi rāda, ka regulāriem kafijas un tējas lietotājiem ir stiprāki kaulaudi, jo šajos dzērienos esošie flavonoīdi kompensē kofeīna diurētisko efektu un veicina kaulu mineralizāciju. Tomēr kafija paaugstina kuņģa skābumu, tāpēc pēc tās iedzeršanas ieteicams izdzert 1–2 glāzes ūdens.
  • Tēja: Melnā tēja nav kaitīgāka par zaļo. Abas tiek iegūtas no viena auga, bet melnā tēja tiek fermentēta. Fermentācijas process padara tās sastāvā esošos polifenolus (spēcīgus antioksidantus) bioloģiski aktīvus un vieglāk pieejamus organismam. Lai iegūtu līdzvērtīgu efektu no zaļās tējas, tā būtu jāsasmalcina pulverī un jālieto kopā ar biezumiem, kas Eiropas kultūrā nav izplatīts.
  • Piens: Pieauguša cilvēka organismā bieži samazinās fermenta laktāzes izstrāde, kas nepieciešams piena cukura (laktozes) šķelšanai. Nesagremota laktoze var izraisīt gremošanas traucējumus. Veselīgāki ir skābpiena produkti, kuros laktozi jau ir pārstrādājušas baktērijas.
  • Gāzētie dzērieni: Šiem dzērieniem ir ļoti zems pH līmenis, kas ir kaitīgs kuņģa gļotādai, un tie satur lielu daudzumu cukura vai mākslīgos saldinātājus, kas ir vēl kaitīgāki.
  • Sulas: Pakotās sulas bieži ir atšķaidīti koncentrāti. Arī svaigi spiestas sulas ir problemātiskas: tās nesatur šķiedrvielas, ir ļoti koncentrētas un ar zemu pH (2–4), kas bojā zobu emalju. Veselīgāk ir lietot uzturā veselus augļus.

Ūdens lietošana ēdienreizes laikā

Mīts, ka ūdens dzeršana ēšanas laikā atšķaida gremošanas sulas un traucē gremošanu, ir nepamatots. Cilvēka organisms evolūcijas gaitā ir pielāgojies uzņemt pārtiku ar augstu šķidruma saturu. Mūsdienu pārtika ir daudz koncentrētāka un sausāka, kas rada slēpta ūdens deficīta risku. Ūdens dzeršana ēšanas laikā, kas ir raksturīga, piemēram, Vidusjūras diētai, palīdz samazināt apēstā ēdiena daudzumu un kaloriju saturu, tādējādi mazinot aptaukošanās risku.

ATSAUCES (Piezīme: esmu sakārtojis atsauces vienotā, akadēmiskā stilā, lai tās būtu pārskatāmākas.)

  1. Antone, A. (2019). Lekciju cikls “Sinestētiskā terapija”.
  2. Antons, P. (2008). Lekciju cikls “Body Alchemy”.
  3. Danilov, Y. et al. (2010). New Approach to Neurorehabilitation: Cranial Nerve Noninvasive Neuromodulation.
  4. Gaiduk, V. I. (1994). The interaction of electromagnetic radiation with H2O molecules in liquid water and water bound by the biological structures. In N. D. Deviatkov, & O. V. Betskii (Eds.), Biological Aspects of Low Intensity Millimeter Waves.
  5. Gaiduk, V. I., Gaiduk, V. V., & Mc-Connell, J. (1995). The complex susceptibility of reorintinq polar molecules. Physika A.
  6. Head-Gordon, T., & Johnson, M. E. (2006). Tetrahedral structure or chains for liquid water. University of California at San Francisco, University of California at Berkeley Joint Graduate Group in Bioengineering, Berkeley.
  7. Kobayashi, M., Kikuchi, D., & Okamura, H. (2009). Imaging of ultraweak spontaneous photon emission from human body displaying diurnal rhythm.
  8. Mintser, O. P., Potiazhenko, M. M., & Nevoit, G. V. (2019). Evaluation of the human bioelectromagnetic field in medicine: the development of methodology and prospects are at the present scientific stage.
  9. Park, S. H. (2009). Bioelectrical study of Bonghan system. Seoul National University.
  10. Porges, S. W. (2004). Neuroception: A Subconscious System for Detecting Threats and Safety. Stillinger, Princeton University, Princeton, NJ.
  11. Rasmussen, A. T. (1940). Studies of the Eighth Cranial Nerve of Man. Laryngoscope 50.
  12. Rosenberg, S. (2017). Accessing the Healing Power of the Vagus Nerve: Self-Help Exercises for Anxiety, Depression, Trauma, and Autism.
  13. Sun, J. C. et al. (2004). Randomized Control Trial of Tongue Acupuncture Versus Sham Acupuncture in Improving Functional Outcome in Cerebral Palsy. Journal of Neurology, Neurosurgery and Psychiatry 75(7).
  14. Wildenberg, J. C. et al. (2010). Sustained Cortical and Subcortical Neuromodulation Induced by Electrical Tongue Stimulation. Brain Imaging and Behavior 4.